Par Feimaņiem

Latgale gan dzejā, gan ikdienā tiek dēvēta par Zilo ezeru zemi, kuras viena no bagātībām ir ezeri un neskartā daba. Feimaņus, kurā nu savā ezerā kuģos kuģītis “Vimāna”, var droši dēvēt par vienu no ezeriem bagātākiem pagastiem Latvijā, jo tā teritorijā atrodas 14 ezeri, no kuriem septiņi ir lielāki par 10 ha.
Agrāk apkārt Feimaņu ezeram gandrīz uz katra pakalna stāvēja trauku apdedzināšanas namiņš un vai katrā trešajā sētā istabas stūrī vai kādā citā telpā, griezās podnieka ripa. Tas pauž Latgales kultūras, , dabas, sadzīves un kultūrvēstures savīšanos nozīmīgumā.
Braucienā ar kuģīti varēs vērot šo mūsu tik nozīmīgo ainavu, baudot Latgales šarmu visā pilnībā.

FEIMANES MEITENEI

Ir Tevī feimanītes daba, divpusīgā:
Tu brīžiem jautra ej un čalot nenostāj,
Bet brīžiem klusums dziļš kā dzelme tevī māj
Un mani līdzi rauj kā tālē bezgalīgā.
Vai dvēseli tev tobrīd sapņi klāj
Kā sega samtaina, lai apklust prieka stīga
Un klusumā pār tevi vientulīga
Lai mirgot tālumā tev zvaigzne nenostāj?
Kas pazīt ļaus gan dvēseli man tavu,
Tāpat kā Feimani kas izprast spēs?
Šai dzelmei atdevu es mīlu savu,
Un gaišums mans to vienmēr atmirdzēs.
Kaut nezinu, vai kādreiz to par savu
Saukt mana dvēsele gan iedrīkstēs.

PAR MALNAVAS KUNGU UN FEIMANA BAZNEICKUNGU

Tys beja kar alaikūs, kad ap kūnauzu un Marnauzu tyka roksti okopi. (Kurūs eisti kar alaikūs, par tū stosteitojs eisti pats nazyna. Zyna apmāram tikai tū, ka pyrms pasaules kara: “pyrms Mikalajevsūs vaidu: .) Samaā laikā šeit nūtyka tai. Reiz strōdnīki tyka atlaisti uz mōjom. Vysi strōdnīki izbaukalēja, bet vīns kai reize šimā pašā laikā, kad vajadzēja braukt uz mōjom, saslyma. Un kad, viņš izvesalēja, jau vysi cyti jō ceļa bīdri aizgōjuši un jamb eja jōīt vīnam. Lai gon jis izlaidēs ceļā nu paša reita, tūmār ceļā jū aizspēja vokors un kai reze pašā meža dziļumā. Noktsmōju te, soprūtams, mežā atrast nikur navarēja. un šis burlaks turpyōja sovu ceļu. Te uzreizes jis izdzērda smogu zemes reibēšonu un juta, ka brauc kaidi kungi ar lobim zyrgim. Myusu burlaks nūsagrīze nu ceļa vyds un īt pamozom pa ceļa molu. Svešais kungs pībrauca pi tū klōt  un uzsauca burlakam sēstīs karapaškā. Šis arī paklausa īsastās. Braucūt kungs pavaicoja, vai tōli burlakam braukt. Burlaks saceja, ka vēl tōli, un prūti, līdz Mozajim Azara Gaileišim, kas atsarūnās azara molā. Braucūt burlaks īvāroj, ka kungs, kas jū vad, ir malnom drēbem, malnu muti (vaigu) un rūkom ar molnu kapališu (platmali) golvā. Malnais kungs pats ari dzan zyrgus. Braucūt molnais kungs paziņoja burlakam, lai tys, kod kungs liks, ōtri lac ōrā-cytaidi byus slikti, un viņa kuleiti malnais kungs izsvīšsūt ōrā jau paprīšku. Malnais kungs īvaicojōs nu burlaka, voi tys zynūt, kas tī par zyrgim, kurūs jīs baucūt. Malnais kungs pastōstija, ka tī asūt Malnavas kungs un Feimana bazneickungs, lai kōpūt ōtrā, un izsvīdis parīšku burlaka uleiti. Burlaks ari steidzeigi lēcis ōrā nu karpaškas. Un kai lēcis, pulkšējis kaut kas zem kōjom. Burlaks pasavērīs, ka jis atsarūnās azara molā un pat jau leidz pavorkšim yudinī. Bet tys kungs ar vysim sovim zyrgim ar karapašku īskējis azara’. Burlaks apsavērīs vysapkōrt, ka ir klōt pi sovas sādžas, Mozajim Azara Gaileišim. Burlaks pat tū nūsabeinovīs un gōjis uz savom  mōjom, kuras tepat natōli bejušas.

Malnavas kungs un Feimana bazneickunfs obi bejuši ļūti borgi. Viņi ļūti pāruši zamnīkus, Tai, pīmārām, Feimana bazneickungs nalaidis par pōrīt cylvākim par sovu teirumu un, jo kaidu pīķēris, tad sitis tū ar sovu rasnū vāzdu vai plotuku, Burlaks par tū ļūti bejis nūsabeidīs un stōstijis tū sovim mojinīkim, bet tī naticejši jam. Bet vacōki cylvāki tūmār pastyprinījuši tū, ka Malnavas un Feimana bazneickungs tīšom bejuši taidi un borgi apsagōjuši ar zemnīki, braukdami uz jūs kokla. Un par tū pēc nōves braucūt uz tim Valns.

Šādu teiku par Malnavas kungu un Feimana baznīckungu pierakstījis J. Unitāns ap 1926.gadu.